t.26595843

Ō, tā bija patiesi lieliska izrāde – varbūt mākslinieciski ne pati vērtīgākā un uz kultūrkapitāla fondu balvām nepretendējoša, toties skatītāji nosmējās gar zemi. Un tieši to jau “Hamletam” vienmēr vajag, vai ne?

Papļāpāsim mazliet par to, kas tad īsti notika.

Jāsaka, vakar skatītāju bija salīdzinoši diezgan maz. Pie vainas, protams, bija hokejs. Taču kvantitāte ne vienmēr nozīmē kvalitāti – vakar publika izrādījās kvalitatīva un radoša. Nedaudz atgādināja vecos, labos laikus, kad uz izrādēm nāca lielākoties savējo loks – tad arī humors bija citāds. Bet tad atnāca ļaunais Džerijs, izreklamēja pasākumu pa pusi pasaules un savāca tos drūmos barus, kas uz izrādēm nāk un trokšņo tagad… Bet jā, tā jau vajadzēja. Teātrim ir par kaut ko jādzīvo, telpu īre Vecrīgas sirdī lētāka nepaliek – un tādā garā. Pietiks par to; nu laidīsim pēc kārtas par visu notikušo.

Vispirms gribētos izteikt līdzjutību Anastasijai sakarā ar rociņas lūzumu – nu, Jūs jau zināt to meiteni, kas uzstādījusi smiešanās rekordu improvizācijas izrādēs.

Kā jau ierasts, tālāk dotie citāti kaut ko izteiks vien tiem, kas bija klāt. Jo atstāstīti improvizācijas joki tiem, kas paši tos neredzēja, nereti liekas esam ne pārāk smieklīgi. Zūd emocionālā saite starp aktieri un skatītāju. Un tomēr…

Pirmajā etīdē – “ziņās” publiku gar zemi noblieza Kozmena teksts par ES standartiem neatbilstošo kartupeļu angāru, kuram neesot sienu un īsti arī jumta. Pēc tam sekoja improvizācijas milžu sacensība ar rezultātu 1:1 (Kozmena latgaļu valoda pret Viestura sporta ziņām).

“Aklajos piedāvājumos” no sirds sapriecājos par Elīnas un studijas puišu iniciatīvām (gan dresētie suņi, gan velosipēdisti, gan veļas mazgāšana). Jāatzīmē arī jauna tēla – Pāvela parādīšanās uz skatuves. Bija rinda kļūdu, kuras jau paši redzējāt, taču drosmes netrūkst un nav arī tās banalitātes, kas nereti parādās “jauniņajiem” – gan jau drusku pamācīsies un būs tīri labs pienesums improvizācijas teātrim. Ja nenobīsies no Jurčika dublāžām, hehe.

Anete vakar turpināja visādi vajāt Viesturu (sapratīs tie, kas bija gan vakar, gan viņnedēļas izrādē), bet pēc tam pievērsās arī Kozmenam, kurš etīdes gaitā gandrīz apraudājās no psiholoģiskā terora, ko radīja Anetes nemitīgā, brīžiem pilnīgi ārprātīgā pļāpāšana. Finālā no tās gandrīz apraudājos es pats. Taču neuztveriet to kā kritiku, patiesībā tas ir ļoti patīkams stils un humora improvizācijām pat sasodīti piemērots. Vienīgais, pie kā varētu piesieties – atgādinu Rolanda Zagorska kādreiz sacīto: “Hamletu no citiem improvizācijas teātriem atšķir skola. Es mēģinu savos aktieros ieaudzināt domu, ka jādarbojas uzreiz improvizācijas radošā impulsa ietekmē, un cenšos cīnīties pret aktieru kāda pastāvīga tēla vai lomas izveidošanos un piekopšanu.”

Tas, starp citu, bija citāts no viņgada intervijām ar Hamleta aktieriem žurnālā “Māja”, kuru arvien aicinu izlasīt, jo tā atklāj lielu daļu to pārdzīvojumu, ar ko ikreiz nākas sastapties tiem, kas uzstājas: 1. lapa, 2. lapa, 3. lapa, 4. lapa, 5. lapa.

Bet ne tikai Anetei bija iestājies pavasaris, arī Aija gan veļas mazgātuves etīdē, gan finālā spieda uz To. Par Jurčiku nerunāsim, viņš tāds ir vienkārši vienmēr…

Katrā etīdē, kuras sastāvā tika vismaz divi Kozlovski, notika brāļu savstarpējās izklaidēšanās – par laimi, gan jautras, lai arī publikai būtu interesanti. Etīde ar visiem trim (vampīru mednieki) vispār bija kaut kas.  Jūtu, ka Rolandam tiešām ir pasaules labākā profesija – sēdēt stūrī un smieties līdz asarām. Žēl, ka nepasauca uz skatuves vēl ceturto, jaunāko brāli, kas bija ērti iekārtojies uz ķeblīša skatītāju zāles priekšā.

Starp citu, Jurčika un Oša etīde ar Aiju – par dzīvokļa remontu tāpat bija nedaudz īpaša. Zināt, kāpēc? Jo Jurčiks un Osis tiešām ar to nodarbojas – un acīmredzot attēloja savu darba ikdienu. Vārdu sakot, ja vēlaties savā mājā tādu pašu – atraktīvu un novatorisku remontu, droši vērsieties pie viņiem un firmas “ZaKo”! Banerītis ir tepat lapas labajā pusē, varat ievērtēt piedāvājumu. Nu jā, un uzspiežot uz banerīša, Jūs arī labāk sapratīsiet šo to no tiem izteicieniem, ko Džerijam finālā kā atbildi veltīja Jurčiks.

Starp citu, nedaudz atgriežoties pie Anetes gadījuma – etīdē ar Kozmenu vilcienā bija lieliska frāze par to, ka Anete mēģinājusi gleznot pa logu redzamo ainavu, bet tas izrādījies grūti, “jo viņa taču visu laiku mainās!”

Vispār Anetei tas jau pieminētais attīstītais tēls atgādina multfilmu par uzbāzīgo zilo vāveri (krāsas ziņā), ko kādreiz radījusi studija “Warner Bros.” Bērnības asociācijas, piedodiet. Varbūt kādreiz Anetei par godu šo multfilmu uzmeklēšu un ielikšu arī šeit.

Un vēlreiz par vampīru etīdi (vienkārši tā ir secība, kurā man te šis tas uz lapiņām atzīmēts, tā arī rakstu). Tās beigās Jūs redzējāt arī dažus spēka paņēmienus – arī tie nebija nejauši, Jurčiks ārpus Hamleta ir vēl arī brīvās cīņas čempions, ja nemaldos, pat visā Eiropā.

Kompliments arī Uldim, kurš lieliski māk ātri vien piemeklēt etīžu noskaņai nepieciešamo mūziku.

Un nu par monologiem. Piezīmēs redzu: Anetes frāze par tukšumu galvā (bezsvara stāvoklī) un to, ka nu viņa tāpēc saprot, kā jūtas vīrieši. Jurčika “dialogi” ar Džeriju. Kozmena frāze par to, ka veikalā kāds nozadzis porno žurnālu (no mūsu galdiņa trīs cilvēki nesaistīti, bet toties vienlaicīgi parāda uz zālē sēdošo Aneti – protams, viņai to neredzot). Aija atceras, ka jātēlo Džollija, nevis Pamela (noņemam pupus, pārliekam uz lūpām).

P.S. Zinu, ka kāds ar ziepjutrauku filmēja to lielisko “angļu hip-hopu”, ko brāļi ar meitenēm mauca pēc apbalvošanas. Padalieties, a?