t.26595843

Kāds no spēlētājiem, kas pats šotrešdien izrādē nepiedalījās, man vakar pajautāja, kā tad tajā ir gājis. Iedomājos, kā tad lai pastāstu par izrādi, kuras vispārējo toni noteica Zagorska stāsts par krūšu samazināšanas operācijām vīriešiem un kuņģa samazināšanas operācijām Austrālijā… Bet Jūs jau mani pazīstat – uz tādiem jautājumiem īsi atbildēt es vienkārši nespēju, hehe. Un šis rakstiņš lai ir tam labākais pierādījums.

Izrādes pirmo daļu, kā jau allaž, ievadīja hamletisko ziņu raidījums; šoreiz par tā kungu un pavēlnieku tapa izraudzīts Viesturs, kurš arīdzan gana sekmīgi tika ar savu uzdevumu galā, lai arī kopumā vingrinājums kļuva par kārtējo placdarmu jau izsenis notiekošajai cīņai starp ļauno un labo, tumšo un gaišo – izlemiet paši, kurš ir kurš, es runāju par Mārci un Jurčiku, protams. Jāatzīmē arī, ka abi kādreizējo anoreksijas slimnieku lomā bija lieliski. Pat Jurčika arguments, ka atmetis badošanos vien tāpēc, ka gaterī nocirtis sev pirkstus un bez pirkstiem vairs nevarot pavemt…

Toties nākamo etīdi nespēja glābt nedz gana piedzīvojušais Osis, nedz arī Elīnas iniciatīvas. Runa ir par abu minēto un Edgara etīdi “Deputātu patversme” – lai arī dažas labas domas bija, tomēr kopumā tēmas plašums palika neizmantot (saku to no pieredzes). Top teju žēl, ka šī pati tēma netika piešķirta kādam sastāvam, kas ietvertu Mārci – par līdzīgām tēmām viņam bijušas jau vairākas lieliskas uzstāšanās.

Prieku par izrādi pilnā mērā atjaunoja Kozmena, Aijas un Jānīša saspēle etīdē ar viesi no Uzbekijas, kurš ieradies Latvijā, lai izpētītu savu latgalisko izcelsmi. Aija kā tulks bija klaji ģeniāla, tāds ir mans spriedums, un pa abiem kopā ar Kozmenu viņi piespieda pat citkārt ar iniciatīvām skopo Jānīti publiski uzdejot. Vispār jāatzīst, ka beidzot arī pats Jānītis ir sācis atraisīties – kas nemaz nav viegli, saku tāpat no pieredzes. Ir gadījies arī pašam mazliet citādos apstākļos būt uz “Hamleta” skatuves un izbaudīt, kas tad īsti ir improvizācija – no aktiera puses… Kopš tā laika mana attieksme pret improvizācijas aktieriem, jo īpaši jaunajiem, ir kļuvusi pavisam citāda.

Nākamajā etīdē pilnā mērā savu vienmēr īpašo (un sasodīti piedauzīgo) stilu atklāja Jurčiks – preses konferencē prezentējot universāli pielietojamu e-tamponu (ar koka kātiņu). Atcerieties Jurčika atbildi uz jautājumu, kāpēc viņš sēž uz diviem krēsliem?

Viena no ģeniālākajām etīdēm šajā izrādē bija dzejas teātris (par galaktisko inspektoru) Viestura, Oša un Anitas izpildījumā. Izstāstīt, kas tur īsti notika, es varētu varbūt tikai tad, ja būtu jau aiznesis uz remontdarbnīcu savu videokameru… Žetonu kaudzīte no manis visiem trim spēlētājiem!

Otrā cēliena jau pašā sākumā notikumu gaitā iesaistījās Ralfs – kādas apmeklētājas bēbis, kurš vēlāk bija manāms vēl vairākos, tā teikt, atslēgmomentos. Viņa pirmais veikums “Hamletā” bija Rolanda Zagorska slavenā kociņa nosperšana, bez kuras tam kādu brīdi nebija tehniski iespējams pavēstīt aktieriem par vingrinājuma sākumu. Taču Ralfs tika pierunāts atteikties no savas jaunās rotaļlietas, un izrāde varēja sākties.

Vispirms kāda sadzīviska mūzikla ietvaros Jurčiks dabūja ādā no Aijas. Lai gan arī uz skatuves atklātā veču šovinisma dēļ to nekad neatzīs. Pēc tam izrādījas, ka Anetes neklātbūtnes (jā, jā, tieši viņa man jautāja par izrādi) gadījumā Kozmenu gluži labi var psiholoģiski samocīt arī Anita (etīde par iepazīšanos kinoteātrī). Taču arī Kozmena tēls tika vairāk kā lieliski attīstīts.

Man par lielu prieku, Osim un Mārcim Rolands iedeva seno vingrinājumu “Logu mazgātājs un cilvēks telpā” – tieši par to es patiesībā runāju vienā no iepriekšējiem rakstiem. Tēlojums ar krītošās gleznas ķeršanu – tas bija kaut kas.

Vēlreiz par videokameras neesamību es kārtīgi dabūju nožēlot, kad Viesturs un Mārcis ķērās pie virtuves šova tēlošanas. No aizkulisēm izvilktā un ar firmas Falck sponsorēto krēslu apdullinātā Baldones zivs-Kozmens jau vien bija karaļvalsts vērta. Nemaz nerunājot par “zivs” mugurā maigi iemasētajām garšvielām…

Un nu ķersimies pie fināla… Liekas, šī bija pirmā reize pēc ļoti ilga laika, kad finālu neievadīja Kozmena dziedamās ģitārimprovizācijas. Asumiņu izrādei šoreiz piešķīra jau iepriekšminētais bērnelis Ralfs – galvenokārt, Viestura monologā izrāpojot uz skatuves tieši tajā brīdī, kad Viesturs bļaustījās apmēram par tēmu “kur jūs likāt manu bērnu?!”. Izdomas bagāts likās arī Oša sniegums, kurš bija tik aizmāršīgs, ka pēc avārijas neatpazina savu auto – viņam taču neesot bijis tāds, kas apbūvēts apkārt kokam! Savukārt, Oša vecākajam brālim Kozmenam bija šoreiz jāiejūtas bijušā cietumnieka lomā, bet jaunākajam brālim Jurčikam – jāveido apvainotā tēls. Sākumā Jurčikam tas labi izdevās, tomēr uz beigām viņš izkrita no lomas un pats kļuva par apvainotāju. Taču tas nav tik būtiski, jautri bija tik un tā, vai ne?

Visbeidzot, kā pēdējais finālā startēja “amorālais Mārcis” un pierādīja seno Bībeles patiesību – “tie pēdējie būs tie pirmie”. Ar ko izcīnītās uzvaras formā arī viņu apsveicam. Un palīdzam nožēlot vakara tālākās gaitas skandālu mājās, jo nebija jau prāta darbs no skatuves bļaustīties par mīļākajām, kad skatītājos pašam sieva sēž, hehe. Papildus artavu ielika arī Jurčiks, noslēguma runā pieminēdams Mārča šīs dienas īpašo statusu – viņa pirmajai mīļākajai, redz, tieši paliekot 107 gadi. Es gan kā izbijis filoloģijas students varu teikt, ka Mārcis mānījās un patiesībā ir naivs un nevainīgs bērns – saukdams it kā mīļāko vārdus, viņš vienu nosauca par Janīnu, otru par Kurs… un tad aprāvās, sākdams runāt ko citu. Paskaidroju – filoloģijas fakultātē ir tāda dekāne, Janīna Kursīte pēc vārda. Slavena ar negantu mīlestību uz Raini. Hmmm, bet varbūt tieši es kļūdos un taisnība ir Jurčikam? Būs jāuzzina, kad Kursītei ir dzimšanas diena…

Nobeigsim šo stāstu ar Mārča paša vēlējumu vienmēr darīt labu: ja redzat kādam uz mašīnas stikla soda kvīti, noņemiet to, atbrīvojiet cilvēku no ļaunām domām! Tiekamies nākamtrešdien tai pašā laikā un vietā!