t.26595843

Raksta: Viesturs Vizulis, “Hamleta” improvizētājs

Labdien!

Pirmkārt, paldies Džerijam par aktivitāti hamlets.lv ietvaros. Tieši viņš aicināja dalīties pārdomās par notikumiem uz “Hamleta” skatuves no spēlētāja viedokļa. Tāpēc šodien vēlējos pārspriest savu smagāko improvizēšanas kļūdu, kuru uzskatu arī par Hamleta kopējo klupšanas akmeni. (Uzreiz jāpiebilst, ka globāli ņemot improvizācijā nekas nav a priori pareizs vai nepareizs). Bieži vien gadās, ka aina, kura norisinās uz skatuves, šķietami iestrēgst – stāv uz vietas, skatītāji jau pārdomā, vai neaiziet pēc kārtējā alus. Tādi brīži spēlētājiem sagādā lielas mokas un svīšanu un liek meklēt izmisīgus līdzekļus, kā etīdi izglābt – padarīt saistošu. Visbiežāk manās neveiksmīgajās etīdēs šādas situācijas cēlonis ir Baumošana. Tūlīt pastāstīšu sīkāk, kas tas ir.

Baumošana ir oficiāls jēdziens improvizācijas teātrī, kura pirmautoru, protams, nezinu (visdrīzāk, teātra sporta pamatlicējs Kīts Džonsons). Baumot uz skatuves nozīmē runāt par notikumiem, kuri risinājušies pagātnē vai risināsies nākotnē, pārspriest lietas, kuras neaatiecas uz spēlētāju savstarpējām attiecībām. Runāt par priekšmetiem, blakus sīkumiem, kuri nevienam no improvizatoriem neizraisa personisku attieksmi vai nav svarīgi. Stāstīt kādu joku, kas ir smieklīgs un mājās izdomāts, bet neattiecas uz skatuves notikumiem. Tā kā tā ir mana raksturīgākā kļūda, mēģināšu izdomāt pāris piemērus.

Piemērs Nr 1. (kliedzoša baumošana)
darbojas tēvs un dēls
Dēls -… un tad vakar es izeju no veikala un redzu, ka manu suni sit! Tas bija gandrīz kā toreiz 85. gadā, kad mamma iekrita smirdīgajā dīķī. Toreiz viņa pirmo reizi bija piedzērusies, un es uzzināju, ka arī sievietēm uz kājām aug spalvas…
Šajā brīdī monologs pārtrūkst un improvizatori attopas, ka uz skatuves ir arī tēvs. Ko viņam darīt? Atbildēt konstatējoši?
Tēvs – Jā, tas bija manas dzīves smieklīgākais brīdis.
Vai varbūt atbildēt ar jaunu joku:
Tēvs – … Tu jau pats arī, dēls, biji piedzēries.

Piemērs Nr. 2 (ne tik kliedzoša baumošana)
darbojas vīrs un sieva (par definēšanas problēmām nākamreiz)
Vīrs – Gribas ēst.
Sieva – Man arī vispār gribas.
Vīrs – Varētu uzcept olas.
Sieva – Jā, davai… (rīkojas ap pannu) Cik Tev vajag?
Vīrs – Divas.
Sieva – Nu tad es sev arī uzsitīšu divas.
Vīrs – Tev taču olas negaršo.
Sieva – Kā negaršo?
Vīrs – Tu pati man teici.
Sieva – Nekad tā neesmu teikusi.
Vīrs – Žēl, ka RIMi nepārdod mazās baložu oliņas.

Šāda veida dialogam nebūtu nekādas vainas, ja to runājot, ar izteiksmīgu ķermeņa valodu tiktu raksturotas laulātā pāra attiecības, sapņi, problēmas, nesaskaņas. Taču, ja tā ir tikai tērzēšana, tad skatītājam jau pēc trešā teikuma ir garlaicīgi.

Piemērs Nr.3 (arī baumošana)
darbojas medmāsa un traumēts karavīrs:
Medmāsa – Kur Jums sāp?
Karavīrs – Šeit (rāda vēderu).
Medmāsa – Jāgriež un jāskatās.
Karavīrs – Grieziet ātrāk.
Medmāsa – Ārprāts, tur iekšā ir tārpi!
Karavīrs – Kaut kas taču man bija jāēd.
Medmāsa – Es tūlīt vemšu…

Arī šeit nenotiek personisks kontakts starp abiem iesaistītajiem. Skatītājiem noteikti vairāk interesē cilvēki nekā kuņģa satura, jo īpaši, ja tas neiespaido medmāsas dzīvi.

Baumošanas galvenās sekas:
1. Skatītāju garlaikotība
2. Traucēta notikuma rašanās iespēja
3. Risks, ka improvizē runājošās galvas un ainai nav nekāda dinamikas, kustību un vides
4. Izmisuma vadīti neveikli joki
5. Ainu vienveidība
6. Notikumi nav svarīgi un saistoši. Tiek spēlēts uz zemām likmēm (arī par to citreiz)

Zāles pret baumošanu:
Lai arī pēdējā laikā esmu apzinājies dažus paņēmienus pret baumošanu, pilnībā no tās izvairīties neizdodas. Un diez vai izdosies, jo baumošana ir ļoti dabisks uzvešanās veids uz skatuves.
1. Spēlēt par sev pazīstamām personiskām, intīmām sajūtām. Šajā gadījumā skatītājs jutīs, ka līdzīgas lietas var notikt viņa pasaulē, un līdzpārdzīvos notikušo (piemēram, atklāti spēlēt par sev saprotamo – iemīlēšanos, dusmām, aizkaitināmību, bezcerību, greizsirdību, īgnumu). Protams, tas prasa drosmi un atklātību.
2. Izdomāt un turēt prātā varoņa īsto mērķi un vajadzību – it kā cept olas, bet ar intonācijām mēģināt izcīnīt mantojumu.
3. Nesteigties - bieži vien, uznākot uz skatuves, gribas ātri sākt kaut ko runāt, un rodas liels baumošanas risks. Skatītājiem nevajag steigu; ja aktieri paskatīsies viens otram acīs un atradīs kopēju emociju, aina būs baudāmāka, un skatītājs ir pacietīgs – klusuma pauzē viņš mēģinās saprast, kas starp varoņiem notiek.
4. Skatīties acīs partneriem - ir daudz grūtāk baumot, ja droši skatamies kolēģu acīs un meklējam tur izjūtu nokrāsas. Tas daudz ātrāk aizved uz loģisku notikumu.
5. Aktīvi darboties dotajā vidē - stāvēšana uz vietas arī veicina baumošanu un nepiederas teātrim. Vienīgi jāatceras, ka mazgājot grīdu, skatītājam nevajag informāciju par grīdu vai lupatu. Aktieriem vēlams mazgāt, bet runāt par kaut ko dzīvei svarīgu.
6. Spēlēt savā starpā - ar šo punktu rezumēju iepriekšējos. Īsi sakot, palīdzība jāmeklē sevī, nevis priekšmetos, smieklīgos pagātnes notikumos vai šokējošos krūšturos. Konflikts jāmeklē sevī. Un tam jābūt personiski svarīgam, pa īstam personiski svarīgam.

Veiksmīgie piemēri
Pēdējā laikā esmu iecienījis etīdi “Šķiršanās”. Tā bieži izdodas labi, jo tur nav iespēju baumot. Lai kas notiktu uz skatuves, jau sākumā ir definēta personiska spriedze – kāds grib šķirties no partnera. Pavisam nesen Kozmens, spēlējot ar Elīnu, strādāja dārzā un itin veiksmīgi parādīja, kā darbojas 5.punkts. Viņš uzraka dārzu un reizē adekvāti runāja par attiecībām. Etīde bija par sajūtām (1.punkts). savā starpā (6.punkts). Arī baumojot var iznākt graujoši joki un pa kādai interesantai epizodei, bet droši varu teikt, ka joks, kurš izlietots baumojot, nostrādātu desmitreiz labāk emocionāli sakāpinātā situācijā.

Nu ko! Ceru, ka padalīsieties savās receptēs un pieredzē par labiem piemēriem. Tiekamies tajā pašā laikā un vietā!

Viesturs