t.26595843

Raksta: Aija Rudzīte, teātra “Hamlets” improvizatore.

Sveiki! Rīt “Hamleta” sezonas pēdējā izrāde. Esmu pārliecināta, ka par to būs daudz dažādas atsauksmes, komentāri un secinājumi, un vēl jo vairāk esmu pārliecināta, ka būs pārāk daudz emociju, lai pēc tam tās kaut kā sarindotu puslīdz sakarīgos vārdos. Tāpēc šodien, pēdējās sezonas izrādes priekšvakarā, gribēju tā ,kā vecai tantei pienākas, atskatīties uz sezonu un pakavēties atmiņās.

Šī sezona ir bijusi viena no visraibākajām spēlētāju ziņā. Un sastāvs, kas atrodas uz skatuves, ir pamainījies diezgan iespaidīgi. Ja iepriekšējos gadus katru gadu varbūt viens paliekošs spēlētājs pienāca klāt un vecie spēlētāji arī gāja projām tā pamazām, tad šogad tās izmaiņas ir vienkārši acīmredzamas! Sākām mēs, lūk, kā (mēģinu sarindot apmēram pēc spēlēšanas ilguma uz “Hamleta” skatuves): Mārtiņš (tiesa gan, pa retam, ļoti pa retam), Līga, Mārcis, Viesturs, Sandra, Kozmens, Osis, Jurčiks, Kaspars, Aija, Linda. Savukārt šobrīd mēs izskatāmies pavisam savādāk: Mārcis, Viesturs, Kozmens, Osis, Jurčiks, Aija, Linda, Anita, Elīna, Anete, Edgars, Ieva.

Aiziešanas iemesli katram ir savādāki,  daži īslaicīgi, daži uz visiem laikiem. Un tas, protams, ietekmē izrādes. Nē, es nesūdzos. Kā vēsta gudrā vīra vārdi: „Pastāvēs, kas mainīsies”. Un es arī nesaku, ka ir sliktāk, vai labāk. Ir savādāk. Gan skatītājiem (manuprāt) ir savādāk, gan pašiem spēlētājiem.

Un te es gribu pastāstīt, kas tad īsti mainās no spēlētāju viedokļa. „Hamlets, tās ir attiecības”, pirms aiziešanas teica Līga. Gadiem spēlējot kopā, mēs iepazīstam viens otru līdz sīkākajām detaļām. Ne tikai kā aktieri uz skatuves, bet arī kā cilvēku ārpus Hamleta. Zinām stiprās un vājās puses. Izveidojas pāri vai trio, kas uz skatuves kļūst par leģendām, jo viņu starpā ir tā īpašā ķīmija (kādreiz tādi bija Mārtiņš un Ilze, arī Mārcis un Līga. Tagad, neapšaubāmi, brāļu Kozlovsku kombinācijas, kā arī Viesturs un Mārcis). Tie ir tie plusi. Uzejot uz skatuves ar zināmu aktieri, laika gaitā jau mēs spējam gandrīz nolasīt domas, kas, neapšaubāmi, palīdz izveidot interesantāku etīdi gan pašiem, gan skatītājiem.

Savukārt otra medaļas puses ir tā, ka brīdī, kad uz skatuves uzkāpj jauns spēlētājs, tas ir izaicinājums „vecajam” spēlētājam. Jo ar „jaunajiem” ir kā ar bitēm. Nekad nevar zināt, ka tur iekšā slēpjas. Ir vairāk jātaustās, jāpielāgojas. Arī aizkulisēs, šad tad, jāuzņemas „vecākā brāļa” vai „vecākās māsas” loma un jāpamāca, jāatbalsta, jāuzmundrina vai varbūt jānorāj. Un tieši tāpat jāsāk veidot attiecības, jo nav Hamleta garā būt pilnīgiem svešiniekiem aizkulisēs. Un kā jau Viesturs minēja iepriekšējā rakstā, labāka etīde izdodas tad, kad emocijas ir īstas. Turpinot šo, ir grūti parādīt īstas emocijas ar svešu cilvēku, vai ne?

Arī skatītājiem mainās izrāde, kad tajā parādās „jauniņais”. Un atkal jau, nevar teikt, ka izrāde kļūst sliktāka vai labāka. Tā kļūst savādāka, jo skatītāju acu priekšā notiek mazais brīnums – dzimst jauns improvizators. Skatītājs redz, kā spēlētājs mācās, attīstās un mainās. Šajā sakarā vēlos ieteikt vienu lietu skatītājiem – protams, jūsu kritika ir nepieciešama, taču pret jaunajiem spēlētājiem ir jābūt īpaši iecietīgiem. Nedrīkst pirmajās reizēs viņus izsvilpt u.t.t. Kas ir pats drausmīgākais – spēlējot etīdi sajust to, ka neviens neklausās un neskatās, ka skatītāji čalo savā starpā arvien skaļāk un skaļāk. Tā ir nenormāli stulba sajūta. Un dažus potenciālus spēlētājus tas viss var nobiedēt (ir pat bijuši gadījumi, kad spēlētājs pēc šādas etīdes aizkulisēs raud). Šis spēlētājs kāpj uz skatuves, lai jums būtu interesanti. Dodiet iespēju viņam mācīties, augt un attīstīties, un galu galā dodiet iespēju sev nākotnē skatīties daudz interesantas etīdes, kuru ideju bīdītājs varbūt būtu šis jauniņais. Protams, cita lieta ir tad, kad spēlētājs kāpj jau 57. reizi uz skatuves un nekas viņa sniegumā neliecina par kaut niecīgu izaugsmi, vai arī iestājas stagnācija (spēlētājs iestrēgst vienā konkrētā tēlā un nemainās nevienā etīdē). Šādos gadījumos gan parasti pats spēlētājs saprot, ka laikam improvizācija nav viņa lauciņš, un pārceļas uz skatītāju rindām.

Nu, lūk, tādas izvērtās manas pārdomas par šo gadu. Es ceru, nē – ES ZINU, ka rītdienas izrāde būs fantastiska, un mums izdosies viens otram sniegt vēl nebijušas sajūtas. Tā, ka tiekamies ierastajā laikā, ierastajā vietā 