t.26595843

“Rīgas Apriņķa avīzes” žurnāliste Karina Bērziņa ir uzrakstījusi jauku rakstu, kas veltīts “Hamletam”, bet jo īpaši trim brāļiem no Carnikavas – Mārtiņam, Oskaram un Jurim Kozlovskiem. Ar autores un viņas pārstāvētās redakcijas laipnu atļauju piedāvāju arī Jums iepazīties ar šo rakstu.

Carnikavā dzīvo trīs brāļi: Mārtiņš, Juris un Oskars Kozlovski, kuru brīvais laiks tiek veltīts improvizācijas teātrim “Hamlets”. Improvizācijas teātrī katra izrāde ir neatkārtojama, jo šeit spēles noteikumus diktē skatītāji: kāds iesaka darbības vietu un laiku, kāds cits nosaka tēlu savstarpējās attiecības, nereti radot paradoksālas situācijas, un tad aktieriem momentāni jāiejūtas dotajā lomā – bez mēģinājumiem, bez iespējas kļūdīties, turklāt tā, lai negarlaikotu skatītāju.

Šeit bija pievienotas dažas skatuves fotogrāfijas no maniem krājumiem, taču tās nepārpublicēšu, visas laika gaitā šai blogā jau redzētas (Džerija piezīme).

Teātra “Hamlets” pamatlicēji ir Latvijas Aktieru asociācija, bet tā vadību uzņēmies tautā iemīļotais aktieris siguldietis Rolands Zagorskis, kas aicināja jauniešus izkopt savu humora izjūtu, attīstīt reakciju, gūstot neaizstājamu pieredzi, kas lieti noder arī ikdienā. Kā atzīst jaunie aktieri, viņš ir stingrs un prasīgs vadītājs, kas neskopojas ne ar kritiku, ne uzslavām.

Bārmenis, celtnieks un … baletdejotājs

“Aktieru ansamblis, kas 1998. gadā sāka improvizēt uz skatuves, ir mainījies divas reizes – kāds atradis jaunu aizraušanos, kāds aizgājis uz kādu citu improvizācijas teātri, bet pie mums ienāk jauni aktieri, kas sākumā mācās prasmi improvizēt, līdz beidzot var kāpt uz skatuves,” skaidro Mārtiņš.

Jautāti par pamatnodarbošanos, puiši atklāj, ka Mārtiņš strādā par bārmeni, Juris ir celtnieks, savukārt Oskars esot baletdejotājs, pagaidām gan tikai uz mazās skatuves, taču esot bijusi loma arī “Gulbju ezerā”. Stāstījums ir tik pārliecinošs, ka nākas vien ticēt, bet vēlāk izrādās, ka arī šī bijusi improvizācija, laikam jau īpašs veltījums RAA, jo patiesībā puisis ir ļoti prasmīgs galdnieks.

Brāļiem esot bijusi skatuves pieredze arī pirms iestāšanās teātrī “Hamlets” – skolā kādā ludziņā Juris esot atveidojis visnotaļ atraktīvo akmens lomu, Oskaram bijis godpilnais pienākums atvērt priekškaru, bet Mārtiņš atklāj, ka arī ģimenē valda jautra, jokpilna atmosfēra, puišu vecāki savulaik ir spēlējuši dažādos amatierteātros, bet septembrī uz “Hamleta” skatuves kāps arī jaunākais brālis – Jānis.

“Oskaram bija dzimšanas diena, visa trupa bija uz skatuves, dziedāja “Daudz baltu dieniņu” un rīkoja citas tamlīdzīgas “riebeklības”, un tad jubilārs nolēma mazo brāli pārbaudīt – ģimenes viesībās Jānis mēdz spīdēt ar asprātībām, bet gribējās redzēt, kā viņam izdosies izķepuroties uz skatuves, taču mazais to izdarīja ļoti veiksmīgi un Rolands Zagorskis teica, lai zēns nāk un spēlē,” stāsta Juris.

Pauzēt nedrīkst

Izrādes laikā skatītāji var iedzert kafiju vai arī ko stiprāku, bet aktieri gan alkoholu lietot nedrīkst, tiesa, pārlieku iereibuši skatītāji arī var traucēt izrādes gaitu un riskē tikt izraidīti no zāles. Patiesībā izrāde atgādina verbālu ping – pong spēli, kur katrai replikai jāseko atbildes frāzei vai darbībai, pauzēt nedrīkst.

Puiši atceras kādu situāciju, kad viena Mārtiņa frāze izsmēla etīdi, kurā bija paredzēts četratā reklamēt mājas Bulgārijā. Teksta – “Jums ir apnikuši kaimiņi, kas runā latviski?” – izsauktā smieklu vētra nekādu turpinājumu nepieļāva.

Gadās jau arī “melnās dienas”, reizēm pat visam kolektīvam, kad spēle nepadodas, un tad trupa pēc izrādes atvainojas skatītājiem, toties nākamā izrāde pēc tam parasti ir ļoti izdevusies.

“Improvizācija ir iespēja pārsteigt pašam sevi – pierādīt, ko spēju, cik esmu foršs un īpašs, taču mēģinājumi pārvērš mākslu rutīnā, un tad paveiktais vairs nesniedz gandarījumu,” prāto Mārtiņš, kam ir pieredze arī teātra sportā. Tajā komandas, vadoties pēc konkrētiem noteikumiem, sacenšas savā starpā. Sacensības vērtē gan tiesneši, gan skatītāji. Ja skatītājiem patīk sportistu sniegums, uz skatuves tiek mestas rozes, pretējā gadījumā sportisti tiek apmētāti ar ūdenī samērcētiem sūkļiem, tiesa, tā gan notiekot ļoti reti.

“Mēs zinām, kurš no dalībniekiem uz ko ir spējīgs, kurā situācijā ir jācenšas “izvilkt” partneri. Ikreiz uz skatuves aicinām arī kādu no zāles un dāvājam cilvēkam zvaigžņu brīdi, jo bieži vien viņu spējas improvizēt ir ierobežotas, tāpēc mums ir jāstrādā tā, lai viss, ko saka vai dara “cilvēks no malas”, būtu jautrs un asprātīgs, lai ar vienzilbīgiem vārdiem viņš liktu publikai izplūst smieklos,” klāsta Oskars.

Brāļu telepātija

Reizēm puiši tiek aicināti vadīt dažādus pasākumus. Mārtiņš šogad Muzeju nakts ietvaros organizēja prinča līgavas meklējumus, palīdzot augstā titula tīkotājām Leļļu muzejā pielaikot karaliskā izmēra kurpīti.

“Visas meitenes grib būt princeses, viņām tas ir ļoti svarīgi, taču šoreiz viena tik bezgala kāroja uzvarēt šajā svarīgajā sacīkstē, ka saplēsa vērtīgo rekvizītu,” smejas Mārtiņš.

“Hamleta” skatītāji pārsvarā ir gados jauni cilvēki, šeit bieži skan reps, vecākā paaudze to nepieņem, priekšroku dodot improvizācijas teātrim “Pēdējā pirmizrāde”, kura trumpis ir dziļie zemteksti.

Teātrī kā dzīvē – gadās gaišāki un drūmāki brīži, bet to, kas teikts uz skatuves, puiši neuztver personiski, prazdami distancēties no atveidojamo tēlu attiecībām, nepārnesot tās privātajā dzīvē un nekaitējot brāļu draudzībai, bet to nebūt neprot visi aktieri. Klausoties puišu stāstījumā rodas iespaids, ka starp viņiem pastāv kāds telepātisks sakars.