t.26595843

Raksta: Mārtiņš Bitāns, teātra “Hamlets” improvizētājs

Rit mana jau otrā pilnā sezona improvizācijas teātrī Hamlets – pusgadu pavadīju, triecoties cauri atlases kārtām, tā īsti nekad netiekot pat uz pirmo cēlienu, nākamo pilno gadu pavadīju, spēlējot kā kaut kas starp debitantu un jau pamatu, kur reizi pa reizei izdevās iekļūt kā finālā, tā visai bieži viesoties otrajā cēlienā – nu sācies nākamais gads un sāk rasties pirmie lielie iespaidi un domas par improvizāciju kopumā.

Pirmkārt un galvenokārt varu droši apgalvot, ka debitantam un iesācējam improvizatoram dzīve nebūt nav rožu dārzs – tā drīzāk ir aizaugusi pļava, kur, ja paveicas, var atrast pavītušu pieneni! Pastāv vairāki faktori, kas padara jauna improvizatora dzīvi par murgu:

1) ir nerakstīta atziņa, ka publikas sastāvs, kas apmeklē retāk vai biežāk teātri un to ir darījis gadu vai divus, tālāk ne pārāk mīl pieņemt jaunas sejas uz skatuves, nemaz nerunājot par toleranci, kad nabaga cilvēkam prožektoru gaismā kaut kas nesanāk,

2) ienākot improvizācijas pasaulē lietas, kuras liekas vienkāršas iepriekš, tādas nebūt vairs nav, kad studijas vadītājs pasniedz tik daudz informāciju, ka nu improvizācija atgādina vairāk kaut kādu matemātikas mājasdarbu,

3) trešais punkts, kas var tikt saistīts arī ar 1. punktu ir ētoss – kur katram spēlētājam, spēlējot laika gaitā, publikas acīs izveidojās īpaša priekšvēsture, kuras dēļ tas var pateikt vislielāko nepareizību un publika ķiķinās kā pilns bišu strops, kamēr jauns censonis var mēģināt līdz bezsamaņai  stāstīt jokus, pasakas un dzīves atklāsmes un tāpat zālē būs kosmisks klusums,

4) dažādas lietas, kas kādreiz likušās uzjautrinošas draugu pulkā vairs daudz ko pievilcīgas neliekas, kad to ir jāpasaka uz skatuves, kur ir cits stāstīšanas līmenis, noteikumi un vakara vadītājs, kas nereti tevi burtiski aizver (NOTEIKUMI: stāja, kustības, nebloķēšana, muguras negriešana zālei, skaļa balss, nelamāšanās, stāsta veidošana, ideju pieņemšana, notikuma radīšana un citas lietas, kuras pat padomājot visas uzreiz atcerēties nevar),

5) improvizatoram sākot spēlēt ir jāpārkāpj neskaitāmi daudz barjerām, lai atbrīvotos un sāktu loģiski domāt uz skatuves,

6) viena neveiksme kādā etīdē var atstāt nedrošību uz visu atlikušo mēnesi,

kā arī 7), kas ir, nu jau vēsturiskās, nežēlīgās atlases kārtas ar visderdzīgāko frāzi ever – „Būs jau labi!..”

Otrkārt, skaidrs ir viens – skatīties no malas, kā ir uz skatuves, un pašam tur uzkāpt ir divas tik nesalīdzināmas lietas kā zemeņu uzpūtenis un vectēva netīrais zābaks pie akas! Tur augšā smadzenes mēdz atslēgties pašas no sevis, gluži kā bez strāvas palikušas, rokas mēdz trīcēt kā koka lapa vētrā, bet balss mēdz izklausīties tik nepārliecinoša, ka pat četrgadīgs bērns nenoticētu ne vārdam ko saki. Un vienīgais, kas var palīdzēt, ir pieredze un ilgstošs treniņš.

Treškārt var teikt, ka gadi skrien, cilvēki pieaug un prasmes uzlabojās, bet tā saucamās melnās dienas jeb dienas, kad labāk būtu nepamosties, gadās gandrīz ikvienam tik un tā. Tieši tādēļ, dažkārt improvizators skatītājiem liek vilties, kas ir tikai dabiski, jo tie nāk uz kvalitatīvu un baudāmu priekšnesumu, kur nav vietas neveiksmēm un vājam izpildījumam, tomēr tādas dienas ir un tur neko nevar darīt, jo šis mākslas (ja to var tā nosaukt) paveids ir tieši atkarīgs no cilvēka tā brīža sajūtām un prāta stāvokļa, kur maz ko līdz profesionālisms. Bez tam šādos gadījumos nav jēgas darīt pilnīgi neko, jo ja vakars ir tā sācies, tad tas nozīmē, ka tā diena tāda vienkārši dabiski ir un tam nav ne izskaidrojumu, ne atrisinājuma.

Ceturtkārt, man ir radusies atklāsme par to, ka publikas ir tik pat dažādas kā paši indivīdi. Tas tādēļ, ka bieži pat tad, kad nav tā saucamo melno dienu aktierim, tādas ir publikai, jo publiku kopumā veido grupas doma, kas pāriet no vienas personas otrā, līdz apņemta ir visa zāle, izveidojot nemainīgu status quo stāvokli līdz vismaz pirmā cēliena beigām. Respektīvi, ja publika ir uzlādējusies (dažādu iemeslu dēļ) pozitīvi, tā izbaudīs vismazāko improvizācijas detaļu un tai liksies uzjautrinošs itin viss, kamēr, ja uzlādētā emocija būs negatīva vakars būs fiasko kopumā un nu jau oficiālais sēru datums atsevišķiem spēlētājiem.

Piektkārt, spēlējot arvien ilgāk teātrī, nāk ne tikai apbalvojumi un gandarījums, bet arī prasības un pienākuma sajūta – kur galvenais jau ir sajūta, ka ja jau ilgi spēlē, tad noteikti ir jārāda klase un katru reizi ir jāpārkāpj pāri savam iepriekšējās nedēļas sniegumam. Tāpat arvien biežāk cilvēks tiek laists spēlēt ar jaunākiem debitantiem, kas visu padara vēl komplicētāku. Šajā saistībā vēlos komentēt to, ka spiediens no zāles un īpaši no sava prāta ir neizturams- tu apzinies, ka nu jau esi kādu laiku spēlējis un būtu laiks bez problēmām sadarboties ar jaunākiem spēlētājiem, tāpat kā būtu laiks pastāvīgi spēlēt labā līmenī, bet tieši tas spiediens kaut kādā posmā visu tieši pasliktina un liek notikt mazajam Mērfija brīnumam, kur visam pa virsu vēl ir publikas un spēlētāju iepriekš minētās ‘’melnās’’ dienas, kad visam tam mijiedarbojoties spēlētājam rodas vēl lielākas morālās paģiras, nekā pēc dienas gaterī ar lielo šņabi.

turpinājums sekos…