Šīs Rolanda vārdam un tēliem veltītās rindas 2005. g. oktobrī kā īpašu veltījumu mūsu ordenim ir rakstījis Rīgas sabiedriskais vēsturnieks Aleksandrs Frīdrichs Neilands.

R o l a n d s

Savā dzīvē pirmoreiz sastapos ar šo vārdu, kad iestājos pamatskolā, kur manā klasē pēdējā solā sēdēja jau par mani 3 gadus vecāks puika, bet citādi viņš bija iespaidīgs, bija lielāks un stiprāks par mani. Pats es biju sīks un vājš zēns. Atceros, ka tas bija pamatskolas pirmajā klasē, kad gulēju slims ar ļoti augstu temperatūru, tad savos murgos aicināju Rolandu palīgā mani glābt, jo viņš taču bija par mani stiprāks. Bet beidzot es izveseļojos arī bez viņa palīdzības.

Tā tas bija zēna gados, bet kad jau biju beidzis pamatskolu, sākās manas darba gaitas. Toreiz strādāju par mācekli tipogrāfijā un ceļš uz darba vietu veda pāri Rātslaukumam. Tur pašā laukuma vidū ar labajā rokā paceltu šķēpu un ar kreiso balstīdamies uz vairoga stāvēja vīrs, arī vārdā Rolands. Vienkārši ziņkāres pēc sāku meklēt ziņas par šo vīru.

Rīgas namnieki saziedoja 2800 Krievijas rubļu, lai izrotātu Rātslaukuma vidū izurbto artezisko aku. Nolēma kādreiz viduslaikos rātes laukumā stāvējušā Rolanda tēls vietā uzstādīt jaunu, kuru 1896g no Silēzijas smilšakmens izkala tēlnieks Augusts Folcs pēc architekta un mākslas vēsturnieka Dr. Vilhelma Neimaņa zīmējuma. Kad 1941g 29.jūnijā boļševiki Vecrīgā izraisīja lielo ugunsgrēku, izdega visi nami ap Rātslaukumu un rēgojās tikai drupas un krāsmatas. Vienīgi Rolanda statuja lepni stāvēja laukuma vidū. Tas šiem varmākām pagalam nepatika, tēlam izrāva zobenu, vēlāk to vienkārši nogāza, nolauza labo roku un apdauzīja vairogu ar Rīgas ģerboni. Tagad laukuma vidū atkal dižojas tēlnieka Edvīna Krūmiņa kaltā šī lepnā bruņinieka tēla kopija.

Rīgā arī viduslaikos rātslaukumā stāvējis kāds Rolanda tēls, jo tas ķemerejas reģistros pirmo reizi pieminēts 1412g, otrreiz 1474g, kad kokgriezējam Jakobam liek izgatavot jaunu skulptūru agrākās vietā.

Izrādās, ka Rolanda tēli sastopami arī daudzās citās pilsētās, bet tie pa lielai daļai ir uzstādīti jau viduslaikos. Rolanda tēlu idejiskās izcelsmes pamatā ir vēsturiskie notikumi ķeizara Kārļa Lielā krusta karā Spānija, kad 778g viņa karaspēks atkāpās cauri Pirenejiem, bet viņa pavadoņa Rolanda komandētais arjergards nodevības dēļ nonāca liela pārspēka ielenkumā un tika no saracēņiem varonīgā cīņā iznīcināts. Rolanda vārds kļuva par simbolu varonībai, uzticībai un godaprātam.

Ziemeļvācijā, sevišķi Brandenburgas un Saksijas pavalstīs vēl saglabājušies 15 Rolanda tēli, kuri uzstādīti laikā no 1381 līdz 1730g.

Brēmenes Rolands ir 5,54 m augsts, kalts no smilšakmens un stāv no 1404g. Litomericā (Čechijā) saglabājies Rolanda tēls no 1539g, bet tas tagad atrodas muzejā. Jauna kopija stāv pie vecā rātsnama ziemeļu pīlara. Vēl Rolanda tēls atrodas Dubrovnikos (Kroatijā), kur tas stāv Sv.Blāzija baznīcas priekšā un tur to sauc par „Orlando“ (Rolanda vārds itāliski).

No patreiz vēl stāvošajiem Rolanda tēliem četri ir no ozolkoka, bet 15 ir no dažāda smilšakmens kalti. Šie Rolanda tēli ir 2,1 līdz 5,5 m augsti. Stendales Rolanda tēls ar šķēpa smaili sasniedz 7,8 metrus. Haldenslebenas Rolands ir vienīgais jātnieka tēls. Neištates Rolands ir vienīgais, kas pacēlis labās rokas trīs pirkstus zvērestam. Litomerices (Čechijā) Rolandam labajā rokā šķēpa vietā ir milna. Visprimitīvākais Rolands ir Poclovā, jo tas ir ar cirvi rupji tēsts bez detaļām. Belgernas Rolands tur rokā liesmainas formas zobenu.

Vācijā bez tam kādreiz vēl stāvējuši 10 un Polijā pieci Rolanda tēli, kuri iznīcināti dažādos karos un citos nelaimes gadījumos.

Vispār ir pieņemts uzskatīt, ka Rolanda tēli simbolizē pilsētas tiesības, bet ir arī izņēmuma gadījumi. Par katru no tiem ir izdomātas leģendas, pat neizslēdzot to, ka viena pilsēta otrai nozagusi Rolanda tēlu.

Kvestenberga nekad nav bijusi pilsēta, bet savu Rolandu tā ieguvusi tikai starp 1730 un 1740. Tas sākumā stāvējis zem ciema vecās liepas, bet no turienes to nācās aizvākt, jo no tā parasti baidījās zirgi. Šo tēlu nosaukuši arī par mākslinieciski naivāko Rolandu.

Nordhauzenas Rolandu 1647g zviedru pulkvežleitnants Kannenebergs gribējis nozāģēt, bet tas nav izdevies, jo tas bijis stiprināts ar dzelzs stieņiem. Šis Rolands 1710 u n 1712 gadu ugunsgrēkos smagi cieta, tādēļ to 1717g nācās atjaunot.

Halberštate otrā pasaules karā smagi cieta no aviācijas uzbrukuma, nodega arī rātsnams, bet turpat blakus stāvošais Rolands palicis neskarts. Viduslaikos 1423g novembrī šī Rolanda vecā tēla priekšā birģermeistarm un trim rātes kungiem nocirstas galvas.

Stendales Rolands gadsimtus ilgi pretojies visām nelaimēm, bet 1972g orkānā tas tomēr cieta tik smagi, ka nācās to aizvietot ar jaunu 1974g uzstādītu kopiju. Šim tēlam pieder arī augstuma rekords, jo tas ar zobenu kopā sasniedz 7,8 metrus.

Buchas ciemā, kas agrāk bija pilsētiņa, Rolanda tēlam arī nācies ciest, jo 1660g pavasara plūdos sagāzās rātes nama tornis un tēlu sadauzīja, 1693g rātsnamam nodegot, tēls atkal tika stipri bojāts un to tad arī atjaunoja un ap to tagad vasaras svētkos jaunieši dejo. Teika stāsta, ka šis tēls vasaras naktī pats pagriežas ap savu asi.

Haldenslebenā pirmais Rolands (no 1419g) stāvēja kā figūra bez zirga, bet 1528g uzstādīja jaunu jātnieka tēlu, par kuru ilgi strīdējās, vai tas ir Rolanda vai kādas citas personības tēls. Tomēr beidzot strīdu izšķīra par labu Rolandam un šo tēlu vietējie iedzīvotāji godbijīgi sveica garāmejot noņemot cepures. Bet, kā jau tas tiek teikts, pravietis savā zemē netiek atzīts un jaunatne sāka ap viņu draiskoties, uzkāpjot uz zirga aiz jātnieka un tādā kārtā tas tika bojāts. 1927g no kaļķakmens tika izkalts jauns jātnieka Rolanda tēls.

Hallē 1426g svinīgā ceremonijā Rolanda pieminekli atklāja Saksijas kurfirsts Frīdrichs I, trīs reizes ap to apjādams un pret to paklanīdamies. Faktiski šis tēls jau bijis uzstādīts starp 1240 un 1245 gadiem, līdz ar to būdams vecākais mums zināmais Rolanda tēls vispār.

Calbes 1381g uzstādītais Rolands sākumā bijis no koka, bet jau 1650g tas bijis tiktāl bojāts, ka nolemts izgatavot jaunu. Šim nolūkam atrasts piemērots ozols un jauna Rolanda tēla veidošana uzticēta kādam namdarim. 1656g tēls bijis gatavs, bet izrādījās, ka tam rokas par īsām un tievām. Izcēlās strīds, bet beidzot to pieņēma un uzstādīja, bet nosaukums „slikti proporcionēts“ tomēr palika, jo citādi tas bija iespaidīgs ar savu 4,5 metru augstumu un vienīgais Rolands ar ķiveri galvā. 1870g šo tēlu nokrāsoja pārāk spilgtu un tas atkal dabūja jaunu nosaukumu „īsts monstrs“. 1943g to nocēla no pamata un pirmajos pēckara mēnešos to sacirta bezatbildīgi ļaudis. 1976g uzstādīts jauns no Elbas smilšakmens veidots tēls.

Pirmās ziņas par Cerbstas Rolandu mums ir no 1385g, kad pie šī tēla vienam slepkavam nocirsta galva. 1445g uzstādīja jaunu no smilšakmens kaltu tēlu, kas ir pēc vecuma trešais vecākais saglabājies Rolands Vācijā. Šis tēls 1848g ietverts šaurā neogotiskā baldachinā. Otrā pasaules kara pašās pēdējās dienās Cerbstai nācās pārciest amerikāņu uzlidojumu, bet Rolanda tēls tomēr saglabājās. Dažu soļu atstatumā no Rolanda tēla stāv otra Cerbstas īpatnība – tā sauktā „sviesta jumprava“ – uz slaidas zaļas kolonnas uzstādīta pusmetru augsta apzeltīta metala figūriņa ar gariem matiem – jaunavības simbols – ar labā rokā paceltu sviesta lodi. Šī jumprava pirmoreiz pieminēta 1403g, bet patreiz stāvošā kopš 1647g. Ap šo figūru vijas visādas leģendas, starp citu, ka esot bijusi liela muitas nodeva uz lauksaimniecības produktiem. Tai pašā laikā tomēr Cerbsta bijusi atbrīvota no muitas nodokļiem.

Belgernas pilsētas zīmogā jau 1502g parādījās Rolanda tēls. 1610g uzstādīja jaunu no smilšakmens kaltu tēlu. Šis 5,25 metrus augstais tēls labajā rokā tur liesmojošu zobenu, kurš agrāk bijis no koka, bet kopš 1686g no dzelzs. Šis ir vienīgais Rolands, kuram apzeltītā ķēdē no labā pleca uz kreiso gūžu nēsājis tauri. Šim Rolandam 1756g tauri un dzelzs cepuri noņēma.

Brandenburgā jau 1402g bija ustādīts Rolanda tēls, kuru 1474g nomainīja no smilšakmens kalts. Šo 5,34 m augsto Rolandu uzskata par vienu no skaistākajiem un mākslinieciski veiksmīgākiem tēliem.Labajā rokā tas tur zobenu, bet ar kreiso sniedzas pēc durkļa ornamentētās jostas vidūlabajā pusē. Uz galvas tam padziļinājumā aug pušķis „pērkona zāles“, kas māņticībā nozīmē aizsardzību pret zibens spērienu. Kas šodien meklē šo tēlu Brandenburgas jaunpilsētā, tas to tur vairs neatradīs, jo tās rātsnams bija iznīcināts un 1941g to demeontēja un slepeni uzglabāja, bet jaunā demokrātiskā pilsētas valde to uzstādīja Brandenburgas vecpilsētā pie rātsnama.

Par Perlebergas Rolanda uzstādīšanas gadu pēc ilgiem strīdiem noteica pēc tā bruņām 1498g. Šis 4,26 m augstais tēls ir izkalts no smilšakmens un tas atšķiras no citiem Rolanda tēliem ar savu bagātīgi greznoto bruņojumu. Rūsas saēsto zobenu atjaunoja 1855g.

Pirmais Poclovas Rolands domājams, uzstādīts ap 1300g, 1727g to nomainīja jauns koka tēls, kuru 1806g piedzērušies franču virsnieki ālēdamies nogāza un tad tas tika ievietots baznīcas tornī, līdz to 1870g zvaniķis sazāģēja un nokurināja. Bet jau tūlīņ 1806g vietējam ratniekam uzdeva izgatavot jaunu tēlu. Šis nu izgatavojis to, kā mācēdams, apzāģējot koka bluķi tā, lai to varētu pie puslīdz labas gribas saprast kā cilvēka tēlu. Šim 2,05 m augstajam tēlam viņš piekāra vecā tēla rokas un zobenu, un tāds tas tagad stāv Poclovas mazajā tirgus laukumā.

Ar savu pamatskolas klases biedru Rolandu Štālu kopš pamatskolas beigšanas nebiju ticies daudzus gadudesmitus, kad pēkšņi kādā dienā no ASV saņēmu viņa vēstuli, kurā viņš gribēja pārliecināties, vai es esmu tas pats, ar kuru tas kopā mācījies.Tad viņam atbildēju un uzaicināju atbraukt uz Rīgu ciemos. Lidostā viņu sagaidīdams, lūkojos uz visiem liela auguma vīriem, kad man pēkšņi pienāca maza augums drukns vīrs, kuru ar pūlēm atpazinu pēc iepriekš saņemtās fotogrāfijas. No lielā, varenā Rolanda ne vēsts. Tālākā sarunā protams pārliecinājos, ka tas ir viņš un ne cits. Nu jau arī viņa nav, jo tas miris 2001g augustā 75 gadu vecumā.

Manu paziņu lokā vēl bija Rolands Neimanis, kurš arī jau atstājis šīs zemes dzīves telpu un apbedīts Meža kapos.

Vēl dzīvajos ir mans leģiona kara biedrs Rolands Kovtuņenko, kas savā grāmatā “Neatzītie karavīri” aprakstījis savas un citu kaujas biedru karavīra gaitas.