“Rīgas Apriņķa avīzes” žurnāliste Karina Bērziņa ir uzrakstījusi jauku rakstu, kas veltīts “Hamletam”, bet jo īpaši trim brāļiem no Carnikavas – Mārtiņam, Oskaram un Jurim Kozlovskiem. Ar autores un viņas pārstāvētās redakcijas laipnu atļauju piedāvāju arī Jums iepazīties ar šo rakstu.
Raksta: Aija Rudzīte, teātra “Hamlets” improvizatore.
Sveiki! Rīt “Hamleta” sezonas pēdējā izrāde. Esmu pārliecināta, ka par to būs daudz dažādas atsauksmes, komentāri un secinājumi, un vēl jo vairāk esmu pārliecināta, ka būs pārāk daudz emociju, lai pēc tam tās kaut kā sarindotu puslīdz sakarīgos vārdos. Tāpēc šodien, pēdējās sezonas izrādes priekšvakarā, gribēju tā ,kā vecai tantei pienākas, atskatīties uz sezonu un pakavēties atmiņās.
Eksperimentāla rubrika “Hamleta” mājaslapā – “Balss no zāles”. Centrālā ideja tam ir sekojoša – raksta cilvēki, kas “Hamletā” parādās kā skatītāji, un sūta man – labākie tiek publicēti un, iespējams, arī citādi par to apbalvoti.
Autore: Liene Kāposta
Vispār izrāde bija izdevusies, patika Viestura vadīšanas metode – ka viņš cenšas ieviest kādas novitātes, eksperimentēt, uzturēt dialogu ar publiku (vienīgi reizēm zūd organizatoriskā kontrole un sākas balagāns, kuru Viesturam pēc tam jāapklusina, tādā ziņā pret Rolandu laikam lielāks respekts – skatītāji uzvedas paklausīgāk).
…atcerēsimies iepriekšējo. Vismaz tik daudz, cik vēl spējam. Nesatraucieties, arī man par apmēram pusi veikto piezīmju vairs nav ne mazākās jausmas, ko tās īsti nozīmē, hehe. Bet tomēr te piefiksēšu.
Kāds no spēlētājiem, kas pats šotrešdien izrādē nepiedalījās, man vakar pajautāja, kā tad tajā ir gājis. Iedomājos, kā tad lai pastāstu par izrādi, kuras vispārējo toni noteica Zagorska stāsts par krūšu samazināšanas operācijām vīriešiem un kuņģa samazināšanas operācijām Austrālijā… Bet Jūs jau mani pazīstat – uz tādiem jautājumiem īsi atbildēt es vienkārši nespēju, hehe. Un šis rakstiņš lai ir tam labākais pierādījums.
