Nu re, ir klāt jau divpadsmitā improvizācijas teātra izrāžu sezona (katrs var izrēķināt pats, ko tas nozīmē, ja katrā sezonā ir vidēji 38 izrādes) – un tajā ir vairāki būtiski jaunumi. Tiešā saskaņā ar pazīstamo uzskatu, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
“Rīgas Apriņķa avīzes” žurnāliste Karina Bērziņa ir uzrakstījusi jauku rakstu, kas veltīts “Hamletam”, bet jo īpaši trim brāļiem no Carnikavas – Mārtiņam, Oskaram un Jurim Kozlovskiem. Ar autores un viņas pārstāvētās redakcijas laipnu atļauju piedāvāju arī Jums iepazīties ar šo rakstu.
Arī šādas fantāzijas mēdz piemeklēt mūsu mazā teātra lielos varoņus.
Raksta: Aija Rudzīte, teātra “Hamlets” improvizatore.
Sveiki! Rīt “Hamleta” sezonas pēdējā izrāde. Esmu pārliecināta, ka par to būs daudz dažādas atsauksmes, komentāri un secinājumi, un vēl jo vairāk esmu pārliecināta, ka būs pārāk daudz emociju, lai pēc tam tās kaut kā sarindotu puslīdz sakarīgos vārdos. Tāpēc šodien, pēdējās sezonas izrādes priekšvakarā, gribēju tā ,kā vecai tantei pienākas, atskatīties uz sezonu un pakavēties atmiņās.
Eksperimentāla rubrika “Hamleta” mājaslapā – “Balss no zāles”. Centrālā ideja tam ir sekojoša – raksta cilvēki, kas “Hamletā” parādās kā skatītāji, un sūta man – labākie tiek publicēti un, iespējams, arī citādi par to apbalvoti.
Autore: Liene Kāposta
Vispār izrāde bija izdevusies, patika Viestura vadīšanas metode – ka viņš cenšas ieviest kādas novitātes, eksperimentēt, uzturēt dialogu ar publiku (vienīgi reizēm zūd organizatoriskā kontrole un sākas balagāns, kuru Viesturam pēc tam jāapklusina, tādā ziņā pret Rolandu laikam lielāks respekts – skatītāji uzvedas paklausīgāk).
Un re, aizmirsu taču rakstā par iepriekšējo izrādi pieminēt vislabāko etīdi – jo tā bija pierakstīta uz īpašas atsevišķas lapiņas. Eh, tad nu lai arī atsevišķs ieraksts tam par godu top. Tātad, vēlreiz – dāmas un kungi, let me present you “Ugunsdzēsējs un kaķītis, kurš atkārtojas”.
Starp citu, šis formulējums – kaķītis, kurš atkārtojas – man neviļus lika atcerēties filmu “Matrix”. Tur taču arī bija kaķītis, kurš atkārtojās, atceraties?
Taču tālāk par pieminējumu nez vai tikšu. Etīde bija “no vāka līdz vākam” pilna ar lieliskām frāzēm un patiesi ģeniālu aktieru sniegumu. Smējos kā kutināts starp īsām, asām ieelpām. Roland, nopērc videokameru!
…atcerēsimies iepriekšējo. Vismaz tik daudz, cik vēl spējam. Nesatraucieties, arī man par apmēram pusi veikto piezīmju vairs nav ne mazākās jausmas, ko tās īsti nozīmē, hehe. Bet tomēr te piefiksēšu.
